Citreiz palasu pati savu blogu un nāku pie secinājuma, ka man kaut kas tajā visā tā īsti nepatīk.
Jā, tie raksti, kuros ir izlikta sava daļa sirds, emociju un domu, jā, tāman patīk. Bet pārējais.?
Šad tad nesaprotu šī bloga jēgu.
Viss, ko es gribēju, bija izteikt savu viedokli, domas. Dalīties, kaut arī neviens nedzird un nelasa.
Bet pēdējajā laikā man nav domu.
Kāpēc? Jo nekas nenotiek. Un tieši tāpēc, ka nekas nenotiek, es pieminu to, ka nekas nenotiek.
Un atgriežoties pie iepriekš minētā.., daži raksti ir nekādi.
Zinu, ka tā ir mana vaina, jo šad tad man vienkārši nav garastāvokļa ievilkties garā runā un paust savas domas, tāpēc dažkārt gadās vienkārši `iemest` kādu jaunāku ziņu, kas nāk no neta.
Tagad reti sanāk kaut ko uzrakstīt, un pašai ļoti žēl, ka tā.
Varbūt pie vainas ir tas, ka mana dzīve ir bišķīt izmainījusies, tas, ka nav tik daudz brīva laika, ka nav hokeja, nav jaunumu. Un ja tā visa nav, tad vispār nav jēgas kaut ko prosta `iemest`.
_
Zinu, ka tieši šajā rakstā gandrīz vispār nepieminu hokeju vai Dinamo, bet es šobrīd vienkārši par sevi varētu teikt empty. Diemžēl. Bet tā tas ir.
_
Atklāti sakot, man no visas sirds pietrūkst hokeja. Visvairāk - dinamiešu.
Es nemaz nezinu. Man pietrūkst tās komandas, tā komandiskuma, tās vienotības, kas man patīk visvairāk.
Man pietrūkst un es nevaru sagaidīt! Ko? Jauno sezonu.
Es ļoti gaidu, jo gribu būt tajā maģiskajā arēnā, kurā notiek brīnumi.
Tur tiešām notiek skaistas lietas.
To tā nevar aprakstīt. Tur ir jābūt un tas jāpiedzīvo, lai saprastu.
_
Ar mani vienkāši ir grūti. Es esmu īpatnēja. Varētu pat teikt, ka dīvaina. Jā, tāda es esmu. Lai kur es arī būtu, lai ko arī darītu, bet ik pa reizei manā galvā ieskan vārds Dinamo. Parasti tas skan teikumā. Visbiežāk -
Es mīlu Dinamo.Tad vienmēr sejā iezogas patiess smaids. Neaprakstāmas sajūtas, bet tomēr tas viss ir jocīgi.
___
* Kopš šodienas, es apsolu sev, rakstīt tikai tad, kad būšu patiesi iedvesmota.
Kad viss nāks no sirds, jo citādi tam visam vienkārši nav jēgas.
