Tiešām. Tā tas ir.
Lieliska bija šī sezona Dinamo izpildījumā.
Gara, interesanta, ar kāpumiem un kritumiem, bet visādā ziņā - emocionāla.
Daudz, tiešām daudz emociju, daudz domu un jūtu, daudz piedzīvotā un pārdzīvot.
Visi šie trilleri un tās drāmas.
uhh.
Tas bija viens satraucošs gads!
+
Vēl šis bija Olimpiskais gads. Un tad vēl Pasaules Čempionāts, kurš tieši šodien noslēdzas. Finālā: Čehija - Krievija.
_
Tiešām par daudz. Pat man.
Kā jau lielākā daļa hokejistu ir `atēdušies` hokeju, tā arī es.
Vienkārši sāk jau krist uz nerviem.
Kā jau saka - kas par daudz - tas par skādi.
Tas jau nenozīmē, ka man vairs nepatīk hokejs, bet uz kādu laiku vajadzētu distancēties no tā visa.
Un to es arī daru.
Jau noņēmu visus plakātus, visas bildes, visus rakstus, kas man bija uz sienām. Visu noņēmu un noslēpu, lai atvilktu elpu.
Skatos pusfinālu - un kaut kā vairs nešķiet interesanti. Varbūt tāpēc, ka nespēlē mūsējie un, ka nav par ko turēt īkšķus!
Uz kādu laiku jāaizmirst par hokeju, jāizmet no prāta, lai pēc tam, ar svaigiem spēkiem, lielāku interesi un aizrautību, varētu atsākt atbalstīt savējos.
Jau zinu, ka nākamā sezona būs ļoti īpaša man.!*
Bet tas tā.
_
Es tiešām biju apsēsta ar hokeju. Esmu un vienmēr būšu.
Jo tā tač` esmu es. Es nevaru būt savādāka, jo mīlu hokeju un nekas nespēs to mainīt.
But now i just need a break.
~ Šī tiešām bija gara, gara, gara sezona. Daudz hokeja, ļoti daudz. Varbūt, ka pat pārāk daudz.
___
Paldies visiem čaļiem pa lieliskajām emocijām visu laiku, par kopā piedzīvoto un paveikto!
Ticu, ka arī viņi grib no tā visa vienkārši atslēgties.
Tāpat arī es.
Lai izdodas!
