Es vienkārši nevaru par viņu nerunāt, par viņu nerakstīt...
_
Šodien izlasīju divas jaunākās intervijas ar viņu interneta žurnālos ieva.lv un ir.lv .
Itkā jau viss pozitīvi un tā, bet mani nepamet sajūta, ka tie visi ir atvadu raksti, atvadu vārdi. Itkā viņš jau ir prom un vairs neatgriezīsies.
Bļāviens, es taču ticēju un cerēju, ka viņš tomēr par spīti visam paliks šeit.
;(
_
"Marsels nevēlas diskutēt par to, kurš būs viņa nākamais klubs."
Es gan gibētu padiskutēt, bet zinu, ka nav viegli ne viņam, ne arī mums. Kur nu mums.
Viņš teica: "Jā, daudzi būtu laimīgi, ja es tagad paliktu Dinamo, taču tas nav tik vienkārši. Hokejs ir bizness."
Jā - hokejs ir bizness. Ar to ir jāsamierinās. Mēs katrs izvēlētos tādu darbu, kurā maksātu vairāk. Arī es, iespējams.
Man tikai žēl, ka tomēr neatvēa `Hossas fondu`., jo zinu, ka cilvēki grib viņu redzēt šeit, kopā ar mums un savu komandu, tāpēc viņi ziedotu, viņi maksātu. Mēs maksātu neatkarīgi no apstākļiem, lai ko tas arī prasītu.
_
Vienkārši, izlasot tos rakstus nāca apgaismība, ka tās ir beigas, un sirdī iestājās tukšums.
Lasot, acīs sariesās asaras:
`Ik reizi uzvelkot Dinamo sarkanbalto formu, viņš domā par to, ka tās ir karoga krāsas. "Man ir liela cieņa pret to, jo karogs ir simbols. Tas ir liels gods. Tik daudz cilvēku skatās uz tevi. Tu pārstāvi valsti."
Formas kreklu Marsels ņemšot par piemiņu līdzi uz Slovākiju kā suvenīru.`
Vot, pēdējais teikums jau visu izsaka...
_
"Man pietrūks Rīgas. Te paliek daļa sirds. Šis bija ļoti labs laiks." - viņš teica.
Ko gan mēs varam teikt pretim?
Viņš jau visu zin. Viņš zin, ka mēs gribam, lai viņš paliek, zin, ka mēs viņu mīlam, zin, ka esam kopā ar viņu, zin, ka gribam viņu mūžigi šeit pie mums, jo viņš bija daļa komandas, daļa mūsu dzīves, daļa smaida un prieks, daļa asaru. Daļa no mums. Bija. Ir. Un vienmēr būs.*
Te paliek daļa viņa sirds, bet mēs dodam viņam daļu mūsu sirds - Latvijas sirdi.
_
Varbūt es pārspēlēju. Nekas traks jau nav noticis. Viņš ir hokejists, tikai cilvēks.
Dzīvē ir jāpieņem lēmumi. Kādu tie var sāpināt, citu - iepriecināt, bet svarīgākais, ka Marsels dara to, ko grib. Lēmums, kas nāk no sirds, izdarīts, balsoties uz vēlmēm un vajadzībām, patiesiem motīviem.
_
Jā, man ir mazliet skumji. Itkā jau nekur nav rakstīts, ka viņš spēleš te, tur vai kur citur.
Zinu tikai to, ka viņš vairs nav Latvijā.
Arī viņam bija skumji un bija grūti aizbraukt no Rīgas, no Latvijas. Arī man būtu.
Tik daudz labu un skaistu atmiņu. Tik daudz piedzīvotā un justā. Emocijas, emocijas, emocijas.
_
Es varētu viņam novēlēt tik daudz kā laba. Bet vēlu es laimi, jo gribu, lai viņš būtu laimīgs un veiksmi, jo kur gan dzīvē bez veiksmes.
Galvenais - neskumt, bet priecāties par visu, ko dzīve sniedz.
Lai kur arī viņš būtu - ceru, ka Marselam klājas labi. :)
Ļoti, ļoti ceru, ka viņš par mums neaizmirsīs, bet vienmēr atcerēsies.
_
Man ir tik daudz ko teikt, daudz domu ir manī, ka grūti tās visas aprakstīt.
Jā, bet es vēljoprojām ceru, ka viņš paliks te - Rīgas Dinamo.
Viņš ir savējais. ;)
